Liepājas policists Gints Beltiņš izglābj divus mazus bērnus
Valsts policija ir gandarīta, ka pēdējā gada laikā iedzīvotāju uzticība tai ir augusi. Tā liecina nesen veikta tirgus un sabiedriskās domas pētījuma centra SKDS aptauja ''Attieksme pret Valsts policiju''. Tajā pašā laikā policista darbs nereti tiek saistīts tikai ar likumpārkāpēju aizturēšanu un vainīgo sodīšanu. Tomēr tā nebūt nav visa policijas darba ikdiena. Bieži vien pat nenojaušam, kāds dziļāks stāsts slēpjas aiz it kā ikdienišķa policijas izsaukuma. Reizēm policijas darbinieki dara daudz vairāk, nekā to prasa viņu amata pienākumi. Šis ir viens no pēdējā laika spilgtākajiem notikumiem, kas apliecina pašaizliedzīgu policista darbu.
Kā pilsētas informācijas portālu Liepaja24.lv informēja Valsts policijas pārstāvji, šā gada janvārī ap plkst.20.00 Valsts policijas darbinieks Gints Beltiņš kopā ar pāriniekiem Sandiju Čīmu un Ingunu Freimani devās uz kādu daudzdzīvokļu namu Liepājā, jo tika saņemts izsaukums, ka vienā no dzīvokļiem ilgstoši bez uzraudzības ir atstāti divi mazgadīgi bērni.
Ierodoties notikuma vietā, aiz aizslēgtām dzīvokļa durvīm raudāja bērni, kurus māte bija atstājusi mājās vienus pašus. Tā kā durvis nebija iespējams atvērt, bet dzīvoklis atradās ēkas 5.stāvā, Beltiņš lūdzis atļauju blakus dzīvokļa kaimiņienei iziet uz viņas balkona, lai no tā pārrāptos uz blakus esošo balkonu, tādējādi iekļūstot dzīvoklī pie bērniem.
Nonācis uz vajadzīgā balkonā, policists iekļuva istabā pa bērna atvērtajām balkona durvīm. Ierodoties viņš secināja, ka mājās vieni paši atstāti divi zēni - 9 gadus un 3 mēnešus veci. Policists uzreiz paņēmis rokās raudošo zīdainīti, kurš drīz vien kļuvis mierīgs. Redzot, ka mazais brālis vairs neraud, arī lielākais puika nomierinājies, un pat laipni piedāvājis policistam kopīgi paskatīties televīzijā hokeja spēles pārraidi.
Kopumā Gints Beltiņš dzīvoklī ar bērniem pavadīja aptuveni pusotru stundu, gaidot, kamēr viņa kolēģi Freimane un Čīma nokārtos citu attiecīgo dienestu pārstāvju ierašanos. Šajā laikā Beltiņš iedeva ēst lielākajam bērnam, savukārt, mazajam puisītim pagatavoja piena maisījumu. Zīdainis tika pabarots, pārģērbts un vēlāk arī nolikts gulēt.
Policists ātri iemantoja deviņgadīgā bērna uzticību, puika ar viņu dalījās savos pārdzīvojumus, kā arī apsprieda panākumus skolā. Uz Beltiņa jautājumu, par ko zēns vēlētos kļūt, kad izaugs liels, viņš atbildēja: "Tagad jau laikam es gribu kļūt par policistu!".
Uz sarakstu
