Spoku nostāstiem apvītā Blankenfeldes muiža
Pirmo reizi Blankenfeldes muiža pieminēta 1462. gada 6. martā, kad to no Vācu ordeņa mestra Johana fon Mengeles lēnī ieguvis Klauss fon Mēdems jeb Klauss no Mēdeheimas – dzimtas Baltijas atzara aizsācējs. Stāsta, ka, pirms tika uzcelta mūra kungu māju, tur atradusies koka muiža.
Īpašums vēstures līkločos
15. gadsimta 60. gados, izveidojoties Kurzemes hercogistei, lēnis kļūst par privātu muižu, kas Mēdemu dzimtai piederēja gandrīz trīs gadsimtus. Muižai laika gaitā bijuši vairāki īpašnieki: gan fon Kēnigsfelsu dzimta, gan fon Butleru, fon Manteifelu-Scegu un fon Hānu dzimtas. 1743. gadā Ernsts Johans fon Butlers, ievērojot baroka stila tendences, uzsāk Kungu mājas celtniecību, kas savā būtībā saglabājusies līdz mūsdienām. Pārbūves notikušas arī 19. gadsimtā fon Hānu laikā.
Interesants ir fakts, ka Blankenfeldes muižā 1804. un 1805. gadā, meklējot patvērumu, uzturējies arī Francijas karalis Luijs XVIII. 1921. gadā pēc muižas atsavināšanas tā tika piešķirta Jelgavas apriņķa valdei, un 1925. gadā tajā ierīkoja garīgi slimu cilvēku patversmi. Pēc 2. pasaules kara līdz 1976. gadam tur bija invalīdu nams. Pēc tam ilgu laiku ēkas bijušas pamestas.
Blankenfeldes muižas šarms
Muižas apbūvei piemīt Latvijā reti sastopama mazo arhitektūras formu bagātība – iebraucamie vārti, paviljoni, rokoko stila dzelzs kaluma vārtiņi. Blankenfeldes muižas neatņemama sastāvdaļa, protams, bija ainavu dārzs un parks – 12 hektārus lielajā parkā vēl arvien aug vecie koki: liepas, oši, ozoli, baltegles, balzāmegles un citi.
Šobrīd muiža atkal ir uzplaukusi – ir restaurētas un rekonstruētas vairākas ēkas kā, piemēram, vārtu māja, kalpu māja, stallis un paviljoni. Tāpat ir uzbūvēta ūdens sūkņu stacija un attīrīšanas iekārtas, parkā atjaunota celiņu sistēma, iestādīts ābeļdārzs un jauni plūškoki, kā arī izveidots Zvanu muzejs, kurā apskatāmi zvani no visas pasaules. Stallī izveidota jauna moderna sulu, sīrupu un vīna ražotne.
Visbriesmīgākie spoku stāsti
Viens no Blankenfeldes muižas spoku stāstiem vēsta, ka tajā mitis kāds tiešām ļauns spoks, kas, kā stāstījuši ļaudis, mēdzis pat cirst galvas ar izkapti. Proti, Blankenfeldes muižā dzīvojis kāds barons, un, reiz nenoticējis prātā sajukušas guvernantes stāstam par redzētu spoku, pats nākamajā vakarā palicis tajā istabā un spēlējis kārtis ar mežsargu un citiem ļaudīm. Naktī parādījies balts tēls ar izkapti rokā un sācis šņāpt visiem galvas. Barons, to ieraudzījis, sajucis prātā, un kopš tā laika neviens tajā istabā vairs nav dzīvojis.
Uz sarakstu
